Vēsture

   Katru dienu pasaulē parādās aptuveni 5 - 7 vīrusi un šobrīd ir atklāti aptuveni 18000 vīrusu. Bet kā tad tas sākās?

   Tālajā 1949. gadā amerikāņu matemātiķis Džons Von Ņūmans (John Von Neumann) izteica, ka teorētiski ir iespējama programma, kas spēj paškopēties. Tajā laikā šī ideja likās neiespējama un arī praktiski neizmantojama un tika aizmirsta.

   Džona Von Ņūmana teorija pirmo reizi tika realizēta Bell laboratorijās 1987. gadā vīrusveidīgā datorspēlē ar nosaukumu "CODE-WARS". Spēlētāji šajā spēlē radīja nelielas programmas, kas uzbruka pretinieka datoram, mēģināja tajā dzēst programmas un vairoties. Kad šīs spēles autori saprata šāda veida programmu bīstamību, tie neatklāja plašākai sabiedrībai par šādu programmu eksistenci.

   Tai pašā laikā Masačūsetas tehnoloģiju institūtā studenti veica jaunus eksperimentus ar datoriem. Viņu relatīvi nekaitīgais hobijs - iznīcināt citas programmas, kļuva par pamatu datorvīrusu attīstībai.

   Pirmā īstā datorvīrusu pētniecība notika 1983. gadā, kad Freds Koens (Fred Cohen) savas doktora disertācijas ietvaros eksperimentēja ar datoru drošību, un tad sāka lietot terminu "vīruss", lai aprakstītu paškopējošos programmu.

   Pēc trīs gadiem, 1986. gadā parādījās pirmais personālo datoru datorvīruss ar nosaukumu "Brain". Tas tika radīts, lai izsekotu pirātisko programmatūru. "Brain" bija boot sektora vīruss, un tas inficēja tikai 360 kilobaitu disketes. Vīruss "Brain" veiksmīgi vairojās, bet darbība gan nebija pārāk postoša, jo tas tikai nomainīja disketes nosaukumu uz "(c) Brain".

   1986. gada beigās tika izveidoti trīs eksperimentāli vīrusi: "Virdem", "Burger" un "Rush Hour". Datorsistēmu nedrošība un programmas paškopēšanās spējas sāka aizraut, un sākās masveida vīrusu  programmēšana.

   1987. gadā vīruss "Brain" tika atklāts Delavēras Universitātē. Vīrusi sāka izplatīties pa visu pasauli, pārsvarā pa dažādām universitātēm. Vīrusi pat tika saukti universitāšu vārdos, piemēram, Lehigas (Lehigh) universitātē atklātais "Lehigas vīruss", kurš viens no pirmajiem ierakstījās command.com failā un pēc tam operatīvajā atmiņā. "Lehigas vīruss" un tā radītājs Kens van Viks (Ken van Wyk) izpelnījās diezgan lielu uzmanību, kaut gan vīruss bija inficējis tikai četrus datorus.

   Viens no tā laika izplatītākajiem vīrusiem bija Jeruzālemē Telavivā uzrakstītais "Jeruzalemes vīruss", kas tika atklāts Ebreju universitātē un bija pirmais vīruss, kas darbojās operatīvajā atmiņā un izdzēsa inficētos failus piektdienā 13. datumā.

   Šajā gadā vēl ievērojams kļuva "Vīnes (Vienna) datorvīruss". Francis Svoboda (Franz Swoboda) atklāja, ka Vīnes vīruss izplatās kopā ar kādu programmu "Charlie". Viņš to nosauca par "Charlie vīrusu". Vīnes vīrusa uzdevums bija sadalīt vienu failu astoņās daļās.

    Vellingtonas universitātē Jaunzēlandē tika radīts vīruss, tā saucamais, "Stoned vīruss", Tas bija diezgan vienkāršs un strādāja tikai operatīvajā atmiņā, kas nebija tam laikam raksturīgi.  Tāpēc tas dažās nedēļās izplatījās pa visu pasauli.

    Tai pašā laikā Freds Koens pabeidza savu doktora disertāciju un pierādīja, ka nekad neviena programma nespēs 100% noteikt, vai kāds fails ir vīruss vai nav. Neviens pat nevarēja iedomāties, ka šis apgalvojums kādreiz tiks gāzts.

    1987. gadā kāds vācu programmētājs izveidoja ļoti kompetentu vīrusu "Cascade". Vīruss radīja efektu, ka visi burti, kas atradās uz datora ekrāna sakrīt vienā kaudzē ekrāna apakšā.

    1988. gadā masu mediji sāka pievērst lielu uzmanību datorvīrusiem un to postījumiem, tie tika novēroti dažādās lielās kompānijās. Daudzu antivīrusu izveide sākās tieši šajā gadā. Pirmā nopietni pie darba ķērās kompānija IBM pēc tam, kad šīs kompānijas datorsistēmā bija atrasts vīruss "Cascade". IBM nolīga Augstas Integritātes Skaitļošanas laboratoriju (High Integrity Computing Laboratory) Jorktaunā, lai tā sāktu nopietnu datorvīrusu izpēti priekš kompānijas IBM.

    Līdz 1989. gadam bija jau zināmi aptuveni 30 vīrusi, tai skaitā arī demonstrāciju vīrusi. Džo Velss (Joe Wells), viens no vadošajiem mūsdienu antivīrusu konsultantiem, izveidoja savu pirmo antivīrusu skeneri, kas spēja identificēt vīrusu "Jerusalem.1808" un tā laika Trojas zirgu programmas. Viens no pazīstamākajiem vīrusu autoriem Darks Avendžers (Dark Avenger) Bulgārijā izveidoja ļoti prasmīgu vīrusu, kas ātri izplatījās pa sistēmām un atstāja savas kopijas uz cietajiem diskiem. Iespējams visu laiku prasmīgākais vīruss priekš Mackintosh datoriem arī iznāca šajā gadā, un tā nosaukums bija "WDEF". Tas bija viens no visbiežāk pieminētajiem datorvīrusiem masu medijos no 1989. līdz 1990. gadam. IBM, vīrusu draudu spiests, priekšlaicīgi izlaida savu pirmo antivīrusu programmu.

    1990. gadā Marks Varšburns (Mark Washburn) aizkodēja Vīnes datorvīrusu, un līdz ar to radīja pirmo polimorfisko vīrusu. Ietekmējoties no šīs idejas, tūlīt pēc tam radās arī pirmie Zaglīgie (Stealth), datorvīrusi. Vīrusi "Anthrax" un "V1" lieliski papildināja šo ideju. Kaut arī tā laika antivīrusu programmas šādus vīrusus grūti identificēja, tie tomēr tālu neizplatījās. 1990. gada vidū popularitāti ieguva polimorfiskais vīruss "Whale", kas īpaši ieinteresēja vīrusu autorus. Viņi pavadīja nedēļas, lai atšifrētu vīrusu.

    Apple priekš Mackintosh datoriem izlaida 32 bitu operētājsistēmu "System 7.0", kura lieliski tika galā ar lielāko daļu tā laika vīrusu. Personālo datoru īpašniekiem jau bija lielāka izvēle. Līdz 1990. gada beigām bija izveidotas 19 antivīrusu programmas: AntiVirus Plus no kompānijas Certus International, Data Physician no Digital Dispatch, Turbo Antivirus no Carmel, Virex-PC no Microcom, Virucide (McAfee's Pro-Scan) no Parsons, Virusafe no EliaShim, ViruScan no McAfee, Dr. Solomon's Anti-Virus Toolkit no S&S, F-Prot no Frisk Software, ThunderByte no ESaSS, Vaccine no Sophos, Vaccine no World Wide Data, V-Analyst no BRM, Vet no Cybec, VirusBuster no Hunix, Virscan no IBM, Vi-Spy no RG Software un   Norton AntiVirus no kompānijas Symantec. Šie antivīrusi spēja iznīcināt vairāk nekā 200 tā laika vīrusu.

    1990. gadā no Bulgārijas sāka izplatīties jauni vīrusu veidi. Pārsvarā to autors bija cilvēks, kas sevi sauca par Darku Avendžeru (Dark Avneger). Viņš izveidoja divus vīrusa paveidus: tiešos failu vīrusus un īpaši izsmalcinātus datu iznīcinātājus. Pēdējie datus un to dublikātus (backup) neatgriezeniski sabojāja. Darks Avendžers pēc kāda laika atklāja savu vīrusu kodus un izveidoja dokumentāciju, lai mācītu jaunos vīrusu veidotājus.

    1990. gada decembrī Hamburgā tika atklāts Eiropas Datorvīrusu Izpētes Institūts (The European Institute for Computer Antivirus Research). EICAR veicināja sadarbību starp antivīrusu kompānijām, ideju un vīrusu kodu apmaiņu starp tām. Tika izlaists EICAR testa fails, kas vēl joprojām tiek izmantots, lai pārbaudītu antivīrusa darbību.

    1991. gada beigās bija atklāti jau gandrīz 1300 vīrusi. Tas gan nenozīmēja, ka antivīrusu programmas nespēj tikt līdzi vīrusu attīstībai. Antivīrusu izveide bija piesaistījusi vairākas lielas kompānijas, kas spēja laicīgi reaģēt uz jaunu vīrusu parādīšanos. Vienīgā problēma bija pašos datoros - to resursi bija pārāk mazi, lai tajos varētu darboties reizē antivīruss un citas programmas.

    Sekojot Bulgārijas piemēram, Krievija arī aktīvi iesaistījās vīrusu izveidē. Labākie no vīrusiem , kas tika radīti kādā no valstīm, sāka tās pārstāvēt: Vācijai tāds bija vīruss "Gonorrhea", Šveicei "Demoralised Youth", Amerikai "Hellpit", Anglijai "Dead On Arrival" un "Semaj".

    Vienas nakts laikā ar tīkla palīdzību pa pasauli izplatījas vīruss "Tequila", kas nemaz nebija domāts izplatīšanai tīklā, bet tas tika nozagts un palaists tīklā. Vīruss "Tequila" kļuva par epidēmiju.

    Radās arī citi populāri vīrusi, piemēram, "Maltese Amoeba" "DIRII".

    1992. gads nāca ar vienu no visslavenākajiem datorvīrusiem datoru vēsturē - "Mikelandželo" (Michelangelo) datorvīruss. Tas dzēsa cieto disku tieši Mikelandželo dzimšanas dienā, 6. martā. Tika paredzēts, ka šis vīruss sabojās vismaz 5 miljonus datoru. Kaut arī nav iespējams precīzi noteikt, cik tad īsti datoru tika inficēti, bet šis skaitlis bija ap 6 - 7 tūkstoši. "Mikelandželo" autors bija Darks Avendžers, kurš arī bija licis lielas cerības uz šo vīrusu, jo tas bija šifrēts ar īpašu kodu ģeneratoru, kas pēc autora domām varēja šifrēt vīrusu 4000000000 dažādos veidos. Pēc neilga laika antivīrusi to spēja jau 100% identificēt un iznīcināt.

    Pēc šīs neveiksmes parādījās otrais Darka Avendžera gara darbs "Commander Bomber", kas bija 6. pakāpes permutējošs polimorfisks vīruss.

    1992. gada beigas iezīmējās ar vīrusu kolekciju pārdošanu. Piemēram, pazīstamākais no vīrusu kolekcionētājiem Džons Buhanans (John Buchanan) pārdeva vīrusu kolekciju, kurā bija pāris tūkstoši inficētu failu, par 100 dolāriem.

    1993. gads iezīmējās ar operētājsistēmas  MS-DOS 6.0 iznākšanu, kurā jau bija iebūvēts antivīruss. Pirmajā jūlijā Džo Velss (Joe Well's) publicēja savu pirmo vīrusu sarakstu "WildList", kurā bija uzskaitīti visi pasaulē atklātie vīrusi.

    Tai pašā gadā tika radīta virkne jaunu vīrusu. Vīruss "Tremor" vienkārši izdzēsa antivīrusu programmu Microsoft AntiVirus no operatīvās atmiņas. Vašingtonā tika atklāts vīruss "SatanBug", kura nepilngadīgo autoru aizturēja FIB. Vīruss "Monkey" aizkodēja boot sektoru, bet tā iznīcināšanas gadījumā tika zaudēta arī koda atslēga. Vīruss "Cruncher" tika raksturots kā "labais vīruss", tas saarhivēja datus, atbrīvojot vietu uz cietā diska.

    1994. gadā sākās strauja Interneta izaugsme, un līdz ar to arī vīrusu izplatība. Tika radīti jauni, gudri datorvīrusi, piemēram, "Junkie", "One_Half", "Natas" (no otra gala lasot Satan), un "Pathogen".

    Lai pierādītu savas antivīrusu programmas kvalitāti, Apple antivīrusa komplektā iekļāva vīrusu "Merryxmas", kuru šī programma spēja iznīcināt.

    1995. gadā tika izlaista 32 bitu operētājsistēma Windows95. Līdz ar pirmo MS Word Windows versiju parādījās arī pirmais makrovīruss "Concept". Makrovīrusi bija pirmie vīrusi, kas spēja darboties gan uz personālajiem datoriem gan uz Mackintosh. Antivīrusu ražotājiem nu bija jādomā, kā atšķirt vīrusa makrokomandas no parastām makrokomandām.

    1996. gadā žurnāls "Virus Bulletin" testēja 24 vīrusu skenerus, un tikai 8 no tiem neidentificēja "Concept" makrovīrusu. Gada beigās makrovīruss "Concept" bija kļuvis par visizplatītāko vīrusu pasaulē. Mediji kārtējo reizi atkal sāka pievērst uzmanību datorvīrusiem. Šajā gadā tika radīts arī pirmais MS Excel makrovīruss "Laroux", kas oficiāli tajā gadā tika reģistrēts Āfrikā un Aļaskā.

    1997. gadā makrovīrusi pārspēja visus vīrusus izplatības un skaita ziņā. 1997. gada beigās bija jau aptuveni 1000 makrovīrusu. Kopš "Concept" radīšanas bija pagājuši 15 mēneši.

    Pēc četru gadu pārtraukuma parādījās pirmais tikai Mackintosh platformai paredzētais vīruss "Autostart Worm".

    1998. un 1999. gadā turpinās daudzu veco vīrusu uzvaras gājiens pasaulē, un ne uz mirkli neapsīkst jaunu radīšana.

    Un tā tas turpinās, reizēm vienmuļi, reizēm izdzirdam par kāda postošāka vīrusa parādīšanos, un maz ticams, ka tuvākajā laikā varētu parādīties kāda ģeniāla aizsargsistēma, kas uz visiem laikiem atrisinātu šo problēmu visā pasaulē.