Pērkonkrusts
(1933 - 1944)
- Latviešu aktīvā nacionālisma organizācija.
Pēc "Ugunskrusta" slēgšanas 1933. gada 12. aprīlī, tika nolemts dibināt
jaunu organizāciju. "Pērkonkrusta" dibināšanas sapulce notika 17. maijā.
"Pērkonkrusta" ideoloģiju izskaidroja Gustavs Celmiņš 19. septembra
runā "Pērkonkrusta nacionālie, sociālie un valsts iekārtas
pamata nolikumi".
Pērkonkrustiešu formastērpi bija ļoti līdzīgi ugunskrustiešu
formastērpiem - tumši pelēks krekls, melna berete (ugunskrustieši nēsāja tumši zilu
bereti), tumšas bikses, stulmzābaki un nozīmīte ar pērkonkrusta attēlu pie krekla vai
beretes.
Tika izdots nedēļas laikraksts "Pērkonkrusts", kura tirāža sasniedza
20 000 eksemplāru. Laikraksta galvenā redaktora pienākumus pārmaiņus pildīja Gustavs Celmiņš,
L.Breikšs un A.Zēbauers.
"Pērkonkrusts" uzturēja sakarus ar līdzīgas ievirzes igauņu vabsistu
organizāciju (VABS - "Vabudussójalaste Liit") un rumāņu
"Dzelzs gvardi".
"Pērkonkrusta" biedru skaits sasniedza 15 000. Īpaši aktīvu atbalstu
"Pērkonkrustam" izrādīja studējošā jaunatne. 1933. gada decembrī
Studentu padomes vēlēšanās "Pērkonkrusts" ieguva četras vietas.
1933. gada jūlijā notika kratīšanas "Pērkonkrusta" vasaras mītnē
Majoros un Gustava Celmiņa dzīvoklī, bet 1. augustā iekšlietu ministrs ierosināja organizāciju
slēgt. 15. augustā kā iespējamā "Pērkonkrusta" aizsegorganizācija tika
reģistrēta "Jaunā Latvija".
15. decembrī Saeima nobalsoja par sociāldemokrātu iesniegto lēmuma projektu par
"Pērkonkrusta" slēgšanu. Rīgas apgabaltiesas adminstratīvā nodaļa
19. decembrī apturēja "Pērkonkrusta" un "Tēvijas Sarga"
darbību "līdz lietas izskatīšanai pēc būtības". 22. decembrī tika
arestēts laikraksta "Pērkonkrusts" atbildīgais redaktors A.Zēbauers
un konfiscēta nodrukātie laikraksta eksemplāri. 1934. gada 30. janvārī Rīgas apgabaltiesa
pieņēma galīgo lēmumu par "Pērkonkrusta" slēgšanu. Tika arestēti 35,
bet izdarītas kratīšanas 300 pērkonkrustiešu dzīvokļos. Vienlaikus tika slēgta
arī sporta biedrība "Tēvijas Sargs".
12. februārī sāka iznākt laikraksts "Taurētājs", taču jau 17. martā
ar Rīgas apgabaltiesas lēmumu "Jaunās Latvijas" darbība tika apturēta.
20. martā Saeima nolēma uzdot valdībai atlaist no darba valsts iestādēs, kā arī izslēgt
no aizsargiem tās personas, kas darbojas vai ir darbojušās "Pērkonkrustā",
"Tēvijas Sargā" vai "Jaunajā Latvijā". Tajā pašā
dienā tika reģistrēta vēl viena pērkonkrustiešu aizsegorganizācija - Kultūras
un sporta veicināšanas biedrība "Dzimtene".
Redzot, ka likumīgā ceļā pie varas nokļūt pērkonkrustiešiem neļaus, Gustavs
Celmiņš nolēma rīkoties. 10. maijā vairāki simti pērkonkrustiešu ar
lielgaballaivām izbrauca uz Ložmetējkalnu, kur proklamēja Latviešu Latvijas valsti.
Pasākuma dalībnieki parakstīja uzticības zvērestu Gustavam Celmiņam.
Pēc viltusnacionālista Kārļa Ulmaņa apvērsuma 15. maijā
"Pērkonkrusts" turpināja darbību pagrīdē, darbojoties devītnieku un
trejdevītnieku (27 personas) grupās un izdodot nelegālu izdevumu
"Ziņojums". 13. jūnijā pērkonkrustiešu sapulces laikā tika
arestētas 97 personas, ieskaitot Gustavu Celmiņu. 1935. gada 26. un 27. februārī
notikušajās kara tiesas sēdēs Gustavam Celmiņam un vēl 12 cīņas biedriem piesprieda
cietumsodus. Galvenā apsūdzības daļa bija balstīta uz sodu likuma 71. pantu -
"par sastāvēšanu nelegālā organizācijā, kuras mērķis musināt uz nepaklausību
valsts varas likumīgiem rīkojumiem un, lietojot varas darbus, gāzt Latvijā pastāvošo
nacionālo valdību un ministru kabinetu un sagrābt valsts varu savās
rokās."
Turpmāk pērkonkrustieši pulcējās kopā dievturu rīkotos pasākumos.
"Pērkonkrusta" vadību pēc diviem cietumā pavadītiem gadiem pārņēma
Ernests Plāķis. 1937. gada 14. maijā viņš kopā ar vēl 31 pērkonkrustieti tika
arestēts un 1938. gada jūlijā notiesāts. 1937. gada 13. novembrī pēc atbrīvošanas no
apcietinājuma Gustavu Celmiņu izraidīja no Latvijas. 1938. gadā viņa vadibā darbību
uzsāka "Pērkonkrusta" ārzemju sakaru birojs. Latvijā
"Pērkonkrusta" vadību uzņēmās Ādolfs Šilde.
Ulmaņa režīma laikā pavisam tika apcietināti gandrīz tūkstots
pērkonkrustiešu un aptuveni divi tūkstoši atlaisti no darba. Pēc Latvijas
okupācijas 1940. gadā pērkonkrustieši bija pirmie represiju upuri, viņu
aresti sākās jau 5. jūlijā. Tie, kas jau atradās cietumos, tika deportēti uz PSRS.
Pēc Latvijas atbrīvošanas no boļševiku ordām 1941. gadā jūnijā Latvijā atgriezās
Gustavs Celmiņš un vēl virkne citu pērkonkrustiešu.
"Pērkonkrusts" kā vienīgā latviešu polītiskā organizācija
atjaunoja legālu darbību. Īsā laikā "Pērkonkrustā" iestājās
aptuveni 15 000 biedru. 25. jūlijā Gustavs Celmiņš Austrumu okupēto apgabalu
ministram Rozenbergam piedāvāja dibināt divas latviešu pērkonkrustiešu
divīzijas cīņai Eiropas karagājienā pret boļševismu. Taču vācu militāristi pieļāva
ļoti lielu kļūdu - 17. augustā "Pērkonkrusts" tika slēgts.
Lielākā daļa pērkonkrustiešu iesaistījās pretestības kustībā, taču
neliela daļa ar Ādolfu Šildi priekšgalā no "Pērkonkrusta"
izstājās un kļuva par kolaborantiem. Gustavs Celmiņš, lai gan strādāja vācu
adminstrācijā, vadīja "Pērkonkrusta" pagrīdes darbību un
organizēja pagrīdes izdevumu "Tautas Balss" (1942),
"Vēstījums" (1943) un Latvju raksti "Brīvā
Latvija" izdošanu. 1944. gada 14. martā Gestapo Gustavu
Celmiņu arestēja. Šajā laikā tika arestēti arī citi cīņas biedri un
pamazām "Pērkonkrusta" darbība apsīka.
Pēc 4. maija republikas neatkarības pasludināšanas neliela cilvēku grupa
ar Juri Reču priekšgalā pieņēma "Pērkonkrusta" vārdu.
Viņi kļuva plašāk pazīstami ar mēģinājumu saspridzināt kauna traipu Rīgas
sirdī - sarkano okupantu uzvaras pieminekli, naktī no 1997. gada 5. uz 6.
jūniju.
UZMANĪBU !!!
Meklējam visa veida informāciju un materiālus par Gustavu Celmiņu un
"Pērkonkrustu": presi, grāmatas, fotogrāfijas, audio un video ierakstus. Īpaši
meklējam Gustava Celmiņa sarakstīto grāmatu "Eiropas krustceļos" (Heidenheima: Dzintarzeme,
1947. 200 lpp.). Rakstiet uz patriots@names.lv.
Par latviešu Latviju, Cīņai sveiks!
|